Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Anna Vaivare

MAN PATĪK ZĪMĒT VISĀDAS MUĻĶĪBAS

Intervija ar 2016. gada Jāņa Baltvilka balvas ieguvēju grāmatu mākslā Annu Vaivari

IMG_9835 (2)

Anna Vaivare ar intervētājām Agati Dzalbi un Rēziju Krūmiņu. Lindas Ansones foto.

“Ikdienā nenodarbojos ar bērnu grāmatu ilustrāciju, jo strādāju par arhitekti. Brīvajā laikā vai arī laikā, ko es izbrīvēju, labprāt nodarbojos ar zīmēšanu,” stāsta jaunā māksliniece Anna Vaivare, kuras otrā ilustrētā bērnu grāmata – Leona Brieža krājums “Saputrotā putra” (2015, “Liels un mazs”) šogad izpelnījies īpašu lasītāju un vērtētāju uzmanību.

  • Ar kādām krāsām Jūs zīmējat grāmatu ilustrācijas?

Anna Vaivare: – Leona Brieža grāmatai tās ir zīmētas ar guaša krāsām. Bet nav tā, ka es vienmēr ar tām zīmēju. Tas man iepaticies tikai pēdējā laikā. Man patīk eksperimentēt un izmēģināt dažādas citas tehnikas, jo vienā strādāt nav interesanti.

  • Vai Jūs mācījāties mākslas skolā? Un ja jā, tad kādā?

Anna Vaivare: – Es negāju mākslas skolā. Bērnībā vairākus gadus mācījos zīmēšanas pulciņā pie pasniedzējas Ivetas Gailes, un tad, kad stājos Arhitektūras fakultātē, darbojos vairākās studijās – gleznošanu, piemēram, apguvu pie  Kārļa Dobrāja.

  • No kurienes Jūs smeļaties idejas savām ilustrācijām? No teksta?

Anna Vaivare: – Tā varētu teikt. Izlasu tekstu, un pārsvarā man galvā rodas dažādas ainiņas, kuras pēc tam jāstrukturē. Protams, arī skatoties citas grāmatas un citu ilustratoru darbus, rodas savas idejas.

  • Vai katrā grāmatā Jums ir atšķirīgs zīmēšanas stils?

Anna Vaivare: – Nē, tā nevarētu teikt, jo no sevis jau tā īsti nevar aizbēgt. Nav jau arī man tik daudz to grāmatu, lai es varētu šo domu izvērst. Es zīmēju komiksus. Tur ir iesaistīta ilustrācija, bet pašam arī jāizdomā stāsts.

  • Kura no grāmatām, ko esat ilustrējusi, ir Jums mīļākā?

Anna Vaivare: – Īstas grāmatas esmu ilustrējusi tikai divas? Viena ir šī Leona Brieža grāmata, otra – viens no “Bikibukiem”, arī izdevniecībā “Liels un mazs” Imanta Ziedoņa dzejolim. Tā nu izvēle nav tik liela, lai es varētu pateikt, kura ir man mīļāka.

  • Kā Jūs izlēmāt, ka gribat pievērsties ilustrācijai?

Anna Vaivare: – Vienkārši man patīk zīmēt. Tā sanāca. Nav tā, ka būtu domājusi kaut kam tādam nopietni pievērsties. Vienkārši patīk zīmēt visādas muļķības. Tas laikam labi sader ar bērnu grāmatu ilustrēšanu.

  • Kā tad viss sākās?

Anna Vaivare: – Es zīmēju komiksus izdevumam “Kuš”. Tad no izdevniecības “Liels un mazs”, kas izdod grāmatu sēriju “Bikibuks”, sastrādājoties ar simts māksliniekiem, lai katrai grāmatiņai būtu savs mākslinieks, meklēja kādu, ar ko sadarboties un Sanita, kas ir “Kuš” redaktore, bet pazīst arī “Liels un mazs” redakcijas cilvēkus, uzrakstīja, vai es negribu uzzīmēt ilustrācijas vienam “Bikibukam”. Bet īstenībā jau pirms tam biju domājusi, ka jāuzraksta “Liels un mazs”, vai nevarētu ilustrēt kādu no grāmatiņām, bet viņi mani uzrunāja pirmie.

  • Vai nebija nedaudz bail? Jau sākot zīmēt komiksus?

Anna Vaivare: – Tas notika kaut kā negaidīti. Uzzīmēju kaut ko nelielu, kas izskatījās pēc tāda kā maziņa komiksiņa. Tad žurnāls “Kuš” bija vēl tikai savos pirmsākumos. Viņiem bija komiksu zīmēšanas darbnīca, kur pieteicos. Tā es iepazinos ar šiem cilvēkiem, un tad uzzīmēju kaut ko tādu, ko viņi jau gribēja publicēt savā žurnālā. Kaut kā tā arī viss notika.

  • Cik Jums bija gadi, kad sākāt ar komiksiem?

Anna Vaivare: – Man liekas, divdesmit trīs. Bet nebija jau tā, ka es tā uzreiz sāktu. Es jau visu laiku kaut ko zīmēju. Man patīk zīmēt. Komikss vienkārši bija pirmais, kas man tika publicēts. Atceros, ka biju ļoti priecīga, kad “Kuš” redaktori gribēja publicēt manu darbu. Pieteicos atvērtajā konkursā, un tā viņi mani ievēroja.

  • Bet ar grāmatām – vai tas nav savādāk? Te ir tomēr slavena dzejnieka dzeja un uz grāmatiņas ir tavs vārds… Vai nebija bail?

Anna Vaivare: – Nevar teikt, ka būtu bijis bail. Uztraucos, vai viņiem patiks, ko esmu sazīmējusi. Sākumā man nebija pieredzes darbā ar izdevniecību. Domāju, kā tas ir, kad tu uzzīmē, aizsūti, un nezini, kā citi uz to skatās, vērtē. Tomēr “Liels un mazs” redakcija ļoti uzticas māksliniekam. Nebija nekā, kas viņiem nepatiktu vai ko viņi liktu pārlabot. Pēc tam viņi paši piedāvāja man ilustrēt arī Leona Brieža grāmatu… Piekritu, jo man tiešām patīk to darīt.

  • Tagad Jūs strādājat grāmatu ilustrēšanā pastāvīgi?

Anna Vaivare: – Nē, esmu arhitekte – tas ir darbs, ar ko pelnu sev iztiku.

  • Tas nozīmē, ka arī te zīmējat, tikai mājas…

Anna Vaivare: – Nē, tas ir savādāk. Un labi, ka tās ir tik atšķirīgas lietas. Vienīgais – nav jau laika. Ja strādā pilnu laiku vienā darbā, tad pamatīgi jāizvērtē un jāatrod laiks zīmēšanai, cik daudz vispār var atļauties zīmēt.

  • Ko Jūs ikdienā darāt?

Anna Vaivare: – Strādāju nelielā birojā, un mēs pārsvarā projektējam privātmājas – ne tā ka patstāvīgi es, mēs strādājam komandā. Esmu vēl jauna arī arhitektūrā.  Un arī tā man patīk. Labprāt savienoju abas šīs nodarbes. Būtu tikai labi, ja laika ziņā varētu tās noturēt līdzsvarā. Bet tas nav iespējams. Tā ka nezinu, kā tas attīstīsies. Tad jau redzēs, kā dzīvē sanāks.

  • Vai Jūs gribētu nākotnē būt tikai grāmatu ilustratore, un tā pelnīt naudu?

Anna Vaivare: – Nu re, tieši to es nezinu. Jo man patīk tā arhitektūra arī.

Comments are closed