Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Vivianna Maria Staņislavska

SPONTĀNĀ LĪNIJA
Intervija ar Jāņa Baltvilka “Jaunaudzes balvas” ieguvēju Viviannu Mariu Staņislavsku

IMG_9985

Vivianna Maria Staņislavska sarunā ar bērniem. Lindas Ansones foto.

Jāņa Baltvilka balva par spilgtāko debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – “Jaunaudzes balva” šogad piešķirta Viviannai Mariai Staņislavskai par ilustrācijām Ievas Samauskas dzejoļu krājumam “Skaļā klase” (2015, izdevniecība “Pētergailis”). Lai gan patlaban strādā animācijas jomā, jaunā māksliniece joprojām studē grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā, tādēļ labprāt eksperimentē un meklē savu ceļu mākslā. Vivianna nāk no mākslinieku ģimenes (radošums viņai nav nekas neparasts) un sauc sevi par nepacietīgu cilvēku – grūtākais mākslā ir tas, ka ne vienmēr var pamanīt un novērtēt, cik daudz laika ieguldīts, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
– Kā Jūs stādītu sevi priekšā?
Vivianna Maria Staņislavska: – Iepriekš pabeidzu Rozīšus (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola) kā animators. Ttagad vasarā ar to arī nodarbojos – zīmēju animāciju pie Rozes Stiebras. Pēc diviem gadiem Latvijas simtgadei par godu tiks pabeigtas divas pilnmetrāžas animācijas filmas. Viena no tām ir “Saule brauca debesīs”, kur mākslinieciskais redaktors ir Roze Stiebra. Es pie viņas strādāju, zīmējot animāciju. Viņa ir izveidojusi visus tēlus, sižetu, es vienkārši izpildu kustības – ar rociņu zīmēju tos divdesmit četrus kadrus sekundē.
– Vai Jums ir kāds mājdzīvnieks?
Vivianna Maria Staņislavska: – Jā, papagailis Korella. Viņam jau ir kādi sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi. Kad man bērnībā uzdāvināja Korellu, es ļoti priecājos, jo man putni ir ļoti mīļi –vienu brīdi uzskatīju viņu par savu labāko draugu.
– Vai Jums ir kāds hobijs?
Vivianna Maria Staņislavska: – Hobijiem daudz laika neatliek, jo māksla, jo vairāk ilustrācija, ir tāds diennakts darbs. Smadzenes visu laiku strādā, mēģinot atklāt jaunus veidus, kā kaut ko attēlot. Ja vēlos atpūsties, parasti braucu ceļojumos. Piemēram, pa kalniem pastaigāt. Domāju, ka tas varētu skaitīties mans hobijs (smejas).
– Kāda ir Jūsu pieredze tieši grāmatu ilustrēšanā?
Vivianna Maria Staņislavska: – Šī ir pirmā grāmata, kas izdota, kad viss no A līdz Z – gan ilustrācijas, gan makets – ir mans darbs. Iepriekš ir bijuši nelieli darbiņi, kad, piemēram, kādu trešdaļu grāmatas ilustrēju es. Pirmais tāds pasūtījums man bija Rožu (J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola) otrajā kursā pirms sešiem gadiem.
– Kāda bija sajūta, kad esat nominēta Baltvilka balvai bērnu grāmatu jomā?
Vivianna Maria Staņislavska: – Tīri forša. Gribas strādāt vairāk.
– Par ko bērnībā sapņojāt strādāt?
Vivianna Maria Staņislavska: – Par mākslinieku. Var teikt, ka es tagad mēģinu izdzīvot savu sapni. Mani vecāki arī ir mākslinieki, tā nu tas ir ģimenē iegājies.
– Kur gūstat iedvesmu?
Vivianna Maria Staņislavska: – Visā, kas ir apkārt. Pilnīgi jebkas var iedvesmot.
– Kāda ir Jūsu mīļākā vizuālās mākslas tehnika?
Vivianna Maria Staņislavska: – Visdrīzāk tā pati grafika. Vispār tas ir interesanti ar tām tehnikām. Man patīk zīmēt ar akvareli, ar tušu, ar pildspalvu izvilkt līnijas. Akadēmijā vispār ar vienu pasniedzēju joprojām esam sakašķējušies, jo viņš pateica, ka grafikas tehnika, kas ir māksla, nevar būt ilustrācija. Speciāli viņam un sev par prieku sagatavoju vienu grāmatu, kur visas ilustrācijas ir grafikas tehnikā. Lai parādītu, ka varu. Ir visai liels gandarījums, tikai tas aizņēma ļoti daudz laika – pusgadu sanāca strādāt pie šīs vienas grāmatas. Te izmantoju linogriezumu. Ja strādātu citā grafikas tehnikā, tas aizņemtu vēl vairāk laika. Man liekas, ka tas īpaši arī neatmaksājas. Tā kā ar tām tehnikām ir interesanti, jo grūti viņas padarīt kaut kā izdevīgas.
– Vai nav bijis tā, ka ieguldītais laiks liekas veltīgs?
Vivianna Maria Staņislavska: – Jā, tā vispār akadēmijas pirmajā kursā ir visu laiku. Jo tu ieguldi nenormāli daudz laika, un tev neiznāk! Tādēļ visi ilustratori tiecas pēc tā, lai iegūtu maksimālo ar minimālo. Ar pēc iespējas mazāk darba panāktu labāko zīmējumu. Daudzi ilustratori strādā fotošopā, kur var ātrāk veikt manipulācijas, nevis uz papīra. Fotošopā var arī ātri mainīt toņus.
– Kas ir darbs, ko Jūs nekad nespētu strādāt?
Vivianna Maria Staņislavska: – Ui, tas ir sarežģīts jautājums. Ir sanācis daudz ko pa bišķītim pamēģināt. Droši vien darbs, kur ir ļoti liela saskarsme ar cilvēkiem. To es nevarētu. Teiksim, par kasieri es nevarētu. Šausmas!
– Cik ilgs ir zīmēšanas process, lai ilustrētu grāmatu?
Vivianna Maria Staņislavska: – Tas atkarīgs no tā, kādu rezultātu es gribu iegūt. Šai grāmatai, kur pamatā ir tikai līnija – spontāni, ātri uzskicējot, tad pārvēršot datorā par vektoru un iekrāsojot vajadzīgajā tonī, viena ilustrācija ilgst kādas trīs stundas. Tas ir visātrākais, kas iespējams manos spēkos. Ja kaut kas jau sarežģītāks, diena aiziet uz vienu ilustrāciju.
– Vai, lasot dzeju, jau apzināties krāsas un to, kā tam jāizskatās.
Vivianna Maria Staņislavska: – Aptuveni. Ir nojausma, ko varētu likt. Piemēram, šo lasot (Ievas Samauskas dzeju krājumam “Skaļā klase”), atcerējos savus skolas laikus, savu klasi, savus kursa biedrus un tās līniju un rūtiņu klades, kas vienmēr skolā bijušas – zils un sarkans, zils un sarkans… Vai rakstītos kontroldarbus – zils teksts, ko skolotāja labo ar sarkano. Sapratu jau pēc pirmā dzejoļa, ka šī grāmata varētu būt tādos toņos.
– Kā izvēlaties krāsas? Tam pamatā vienmēr asociācijas?
Vivianna Maria Staņislavska: – Pēc sajūtām.
– Un ja garastāvoklis mainās?
Vivianna Maria Staņislavska: – Tas ietekmē. Ļoti bieži tā ir. Bet tomēr izmaiņas ir minimālas – uz raibākām un košākām krāsām vai arī vienmuļākām. Man liekas, ka nedarbojos tik ļoti ar emocijām kā, nezinu, kādu citu savu smadzeņu daļu. Gadās, ka pēc tam kaut kas darbā nepatīk, bet tas tādēļ, ka zinu, kā to izdarīt labāk. Šobrīd zinu, ka varu kaut ko izdarīt labāk nekā izdarīju to toreiz.
– Vai Jūsu mērķi, kopš esat ilustrējusi nominēto grāmatu, ir mainījušies?
Vivianna Maria Staņislavska: – Nē, patiesībā nekas nav mainījies. Tikai pastiprinājusies vēlme to darīt.
– Vai ir konkrēts mērķis, ko vēlējāties un izdevās sasniegt?
Vivianna Maria Staņislavska: – Jā, gada sākumā pamanīju sēriju “Bikibuks”, kur katra grāmata ir viena dzejoļa ilustrācija – mākslinieka patstāvīgs mākslas darbs. Fantastiska sērija! Man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos vienu bikibuku uztaisīt. Devos uz izdevniecību runāt, bet viņi īpaši mani negribēja. Tad mēģināju pa citiem ceļiem tikt tajā mākslinieku sarakstā. Nesanāca. Bet te man pēc divām nedēļām atsūtīja e-pastu, vai es nevēlētos vienu no pēdējiem bikibukiem ilustrēt. Tagad jādomā, kas ir nākamais, ko vēlētos sasniegt un izdarīt. Varbūt vēl vienu grāmatu ilustrēt.
– Vai ir kādas raksturīgākās iezīmes, kuras Jūs gribētu saglabāt kā savējās?
Vivianna Maria Staņislavska: – Tas ir interesants jautājums. Skatoties, kā strādā kolēģi, man it kā ir tas rokraksts, bet ne līdz galam. Es strādāju pamatā datortehnikā, kas ir it kā plakani, tai pašā laikā man arī atsevišķas ilustrācijas, kas ir visai dzīvelīgas, ar akvareli. Reiz mums radās pat tāda kā diskusija, vai ir vajadzīgs savs stils, vai nē, jo savā ziņā, ir vairāk iespēju, ja tu spēj mainīties, būt dažādāks, vari piemēroties dažādām vajadzībām, savukārt, ja nemainies, veikalu grāmatu plauktos rodas tāda kā tava “masa”, cilvēki tevi atpazīst. Nezinu. Neesam par to tikuši skaidrībā.
– Vai nav vēlmes pašai uzrakstīt grāmatu?
Vivianna Maria Staņislavska: – Nezinu. Ir sanācis pašizdot vienu grāmatu. Tā saucas “Kad neko negribas darīt”. Ir tādas dienas, kad gribas tikai paķēpāties, neko pa īstam negribas. Tā nu visa šī grāmata ir tāds sējums ar kaut ko, kas varbūt var palīdzēt izkļūt no tās gribas neko nedarīt. Tas man ļoti iepatikās, bet nekur tālu neesmu ar to tikusi, tādēļ tagad domāju, ka varbūt sākumā sevi realizēt citu autoru darbos un tad gan jau kādā brīdī būs iedvesma sākt un radīt pašai savējo. Šobrīd tādas domas nav.

Comments are closed