Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Māris Rungulis

NOPIETNU ATTIEKSMI PRET DZĪVES FAKTIEM UN DETAĻĀM!

Intervija ar rakstnieku Māri Runguli

IMG_9384_kopa_ar_Tobi_foto_Lauma_Kalniņa

Māris Rungulis un Tobis. Laumas Kalniņas foto.

Māris Rungulis ir dzimis 1950. gada 16.maijā Liepājā. Viņš ir mācījies Liepājas 5.viduskolā un studējis žurnālistiku Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Māris Rungulis ir pazīstams ar saviem stāstiem. Viņš ir sarakstījis mums pazīstamo, spokaino garstāstu ‘’Sāļās pankūkas’’, arī ‘’Sirsniņsalas’’ u.c. grāmatas. Viņš divreiz ir saņēmis Jāņa Baltvilka balvu – 2005. un 2014. gadā.

 

  • Cik gados Jūs iemācījāties lasīt?

Māris Rungulis: Lasīt es iemācījos skolā, apmēram 7 gadu vecumā.

  • Kā pagāja Jūsu bērnība? Vai Jūs jau no sākuma gribējāt kļūt par rakstnieku?

Māris Rungulis: – Bērnība – tas būtu ļoti garš stāsts. Visu bērnībā piedzīvoto sava mūža laikā es laikam nekad neuzrakstīšu. Par to mēs varētu runāt no rīta līdz vakaram un tad arī pietrūktu laika.

Tā gluži nav, ka jau kopš bērnības gribēju kļūt par rakstnieku. Tas ir tāds amerikāņu filmu stereotips – kāds grib būt rakstnieks, raksta un raksta pirmo grāmatu… Manuprāt, cilvēks pēc dabas ir kautrīgāks. It īpaši bērnībā, kad viņš domā par dzīves un profesijas izvēli. Ja runā par profesiju, biju izdomājis, ka būšu žurnālists. Tolaik dzīvoju Liepājā un attiecīgi jau skolas laikā kontaktējos ar vietējo, pilsētas avīzi. Turklāt tai bija senas literāras tradīcijas, un daudzi jaunie rakstnieki tur jau iepriekš bija sākuši publicēties. Arī es vidusskolas laikos pilsētas avīzē nodrukāju savus pirmos dzejoļus, un rakstniecība lēnām ievilka mani sevī. Kaut gan žurnālistikas studijas beidzu, un vēl tagad novērtēju to, ko man devis ilgo gadu darbs avīzēs un žurnālos. Prese iemāca nopietnu attieksmi pret dzīves faktiem, detaļām, un tas ļoti noder rakstot prozu.

  • Šogad atkal esat nominēts Baltvilka balvai. Kāda bija sajūta tad, kad saņēmāt Baltvilka balvu otrreiz?

Māris Rungulis: – Es melotu, ja teiktu, ka tas bija nepatīkami – katra balva cilvēkam sniedz gandarījuma sajūtu un prieku par to, ka padarītais darbs ir novērtēts.

  • Vai Jums parasti grāmatas nosaukums iešaujas prātā nejauši, vai Jūs to izdomājat, rakstot grāmatu?

Māris Rungulis: – Mans draugs, nu jau nelaiķis, Jānis Baltvilks būtu teicis, ka uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams, jo gadījumi ir dažādi. Vienā reizē grāmata sākas ar nosaukumu, un pēc tam viss teksts top gandrīz vai tāpēc vien, lai nosaukumu piepildītu. Man ir tāda grāmata “Frīda Frikadele”, kura šādi patiešām sākās – ar nosaukumu. Tad ir gadījumi, kad ir jau kaut kāds darba nosaukums, bet, rakstot stāstu ar šo nosaukumu, tu to koriģē vai precizē. Un grāmata jau iznāk ar citu virsrakstu. Tātad grāmatu nosaukumi rodas dažādi: gan pirms rakstīšanas, gan darba procesā, gan arī dažkārt tad, kad grāmata jau gatava. Piemēram, līdz „Lapsu kalniņa mīklām” es nonācu tikai pēc tam, kad darbs pie manuskripta gandrīz bija pabeigts.

  • Vai ir gaidāma kāda jauna grāmata tuvākajā laikā?

Māris Rungulis: – Jā, šobrīd es varu atbildēt apstiprinoši. Izdevniecībā “liels un mazs” jau notiek maketēšanas process jaunajai grāmatai „Pastaiga mirušo pilsētā”. Tie ir manis stāstīti spoku un joku stāsti. Ar tiem – kā bērnu folkloru – esmu diezgan daudz nodarbojies un veidojis pat vairākus krājumus. Bet folkloras stāsti ir īsi, koncentrēti, ātri izstāstāmi, kas bez lielām pūlēm rada gandarījumu gan klausītājiem, gan pašam stāstītājam. Ņemot par pamatu folkloras shēmas, es kādus pārdesmit no šiem stāstiem izstāstīju daudz plašāk, ar detaļām, arī iezīmējot konkrētā laikā, kad šie atgadījumi, iespējams, būtu varējuši notikt.

 

Comments are closed