Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Kārlis Vērdiņš

DZEJAS FONS

Intervija ar 2016. gada Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā ieguvēju dzejnieku Kārli Vērdiņu.

Kārlis Vērdiņš ir viens no populārākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem, kas ne tikai pats rada, bet arī atdzejo un pētī, kā dzeja darbojas. Nu viņš publicējis jau otro dzejoļu krājumu bērniem (“Tētis” (2016) pēc “Burtiņu zupas” (2007, abas “Liels un mazs”)), kurā turpina atsperīgā ironiskā formā pievērsties nebūt ne vienmēr liriskām sabiedrības un  cilvēku attiecību tēmām.

  • Kas Jūs iedvesmo rakstīt par tik smagām tēmām, kaut arī ironiski aplūkotām? Ne tikai jaunajā krājumā, bet arī “Burtiņu zupā” izspriesti zīmīgi un baisi jautājumi, kas bērnu dzejā reti tiek izpausti.

Kārlis Vērdiņš: – Piemēram?

  • Piemēram, par to kā māmiņu pameta tētis, šis dzejolis man ļoti palicis atmiņā. Kā Jums ienāca prātā ķerties pie tik nopietnas tēmas?

Kārlis Vērdiņš: – Es pat nezinu, vai es līdz galam saprotu, ar ko bērnu dzeja atšķiras no pieaugušo dzejas. Rakstu dzejoļus, kas it kā domāti bērniem, bet tai pašā laikā varbūt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem vai abiem kopā. Un tāpēc arī šīs tēmas ir tādas, ko , manuprāt, gan bērni, gan pieaugušie var pārrunāt savā starpā.

– Tomēr šķiet, ka arī pieaugušo dzejā šis jautājums nav tik plaši iztirzāts.

Kārlis Vērdiņš:  – Pieaugušo dzejā parasti vairāk runā par katra cilvēka atsevišķajām jūtām un emocijām. Bieži par tādām lietām neraksta, jā, varētu tā būt.

– Bet kā Jums tas ienāca prātā? Jūs var uzskatīt par pionieri šajā jomā.

Kārlis Vērdiņš:  – Es vienkārši domāju, ka dzejā drīkst rakstīt par savu personisko pieredzi, par to, ko es redzu sev apkārt un to, kas notiek ar maniem draugiem un paziņām, par ko vispār sabiedrība mēdz satraukties. Tas viss jau ir fons, uz kura mēs dzīvojam. Vienalga, vai kaut kādā konkrētā brīdī tas tieši skar mūs vai neskar. Tās ir lietas, par kurām tāpat sanāk domāt visiem.

– Vai, Jūsuprāt, tulkots dzejolis saglabā savu identitāti?

Kārlis Vērdiņš:  – Tas ir ļoti plašs jautājums. Latviešu atdzejas skola parasti pieprasa, ka dzejolis tiek pārtulkots, arī ņemot vērā formu. Ja dzejolim ir atskaņas, tad tām ir jābūt arī atdzejojumā, un tamlīdzīgi. Es domāju, ka, ideālā gadījumā, dzejolis iztulkots saglabā gan savu formu, gan vēstījumu, gan emociju, ar kādu tas ir rakstīts. Ja ir veiksmīgs, ļoti labs atdzejojums, tad tas var nodot ļoti daudz ko no tā, kas ir bijis oriģinālā.

– Nav bijusi vilšanās, kad oriģinālajā dzejolī ir kaut kas ļoti specifisks, ar ko Jūs lepojaties, un tad tas pazūd, dzejoli iztulkojot.

Kārlis Vērdiņš: – Katrs atdzejotājs regulāri piedzīvo šādas vilšanās, jo, strādājot ar tādu dzeju, kura ir blīva un kurai ir virtuoza forma, un kur ir ļoti daudz kas ietverts, piemēram, Šekspīra soneti, ir neiespējami pārcelt latviski visu, neko nezaudējot, no kaut kā ir jāatsakās, gribot negribot, ja vēlas saglabāt formu. Tāpēc pastāv arī zināma vilšanās visā procesā.

– Tad forma ir primārais?

Kārlis Vērdiņš: – Nē, man nē, es uzskatu, ka saturs ir primārais, un satura dēļ var arī nedaudz atkāpties no oriģināla formas, taču iespēju robežās arī forma jāsaglabā.

– Mēs esam dzirdējušas, ka Jūs mākat arī vairākas valodas, piemēram čehu.

Kārlis Vērdiņš: – Nē, no čehu valodas es netulkoju tieši – ja jūs domājat Bībla poēmu “Jaunais Ikars” – atdzejoju to ar parindeņa palīdzību, kuru uztaisīja meitene, kas prot čehu valodu un iztulkoja poēmu. Čehu valoda ir slāvu valoda, ja es zinu krievu valodu, tad varu ļoti daudz saprast arī čehiski, vienkārši skatoties, kā tas izskatās, un skatoties vārdnīcā. Bet es nevaru teikt, ka es protu čehu valodu.

– Ja Jūs varētu izvēlēties, kura valoda Jūs visvairāk uzrunā, kurā Jūs vislabāk gribētu rakstīt? Manuprāt, piemēram, krievu valoda ir skanīgāka.

Kārlis Vērdiņš: – Mana dzimtā valoda ir latviešu valoda, tā ir arī valoda, kurā esmu guvis izglītību, kas arī ir ļoti svarīgi. Ja es būtu dzimis latvietis, bet guvis izglītību angļu valodā, tad droši vien es varētu rakstīt abās, bet šobrīd, es uzskatu, ka es spēju rakstīt tikai un vienīgi latviski. Citas valodas man nav native speaker līmenī.

– Kāds būtu darbs, kuru Jūs nekad nespētu strādāt?

Kārlis Vērdiņš: – Ir ļoti daudz tādu darbu, kurus es nespētu strādāt. No otras puses, ja ļoti vajadzētu, gan jau tomēr mēģinātu. Pašlaik man ir diezgan brīvs dienas režīms, man nav obligāti jābūt darbā no rīta līdz pēcpusdienai. Man tas ļoti patīk, jo šādā režīmā var izdarīt vairāk, nekā sēžot uz vietas.

– Kā Jums ir ar paškritiku? Kā Jūs tiekat ar to galā? Nav tādu brīžu, kad, izlasot vecus, senāk rakstītus darbus, rodas nožēla un pārdomas – dziļas un mokošas – par šo darbu kvalitāti?

Kārlis Vērdiņš: – Esmu publicējis savus darbus visu laiku, kopš man bija 18 gadu. Tagad man ir 36 gadi, pusi no mūža esmu publicējies. Tāpēc esmu iemācījies nepārdzīvot, par to, kas pagātnē ir publicēts. To mainīt tāpat nevar. No otras puses, cilvēki ļoti ātri aizmirst to, kas ir agrāk publicēts. Cilvēki parasti atceras tās grāmatas, kas ir izdotas pēdējo pāris gadu laikā, vecākas grāmatas ir jau sen aizmirstas. Man liekas, ja arī es esmu publicējis sliktus dzejoļus, tad tos tāpat visi sen jau ir aizmirsuši.

 

Comments are closed