Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Inese Zandere

LIELOS, ŠŪPOJOŠOS VIĻŅOS

Intervija ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi

Inesi  Zanderi sastopam visai rosīgu. Dzejniece ir aizņemta, jo gatavojas Jāņa Baltvilka dzimšanas dienas pasākumiem. Kā nu ne – tieši viņa kopā ar domubiedriem no izdevniecības “liels un mazs” un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (LBJLP) jau divpadsmito gadu rūpējas, lai svētki, kuros tad beidzot atklājas, kas ir kārtējie Jāņa Baltvilka balvas ieguvēji, būtu daudzveidīgi, saturīgi un klātesošajiem baudāmi. Tomēr dzejniece labprāt piekrita intervijai, kurā stāsta par savu bērnību, darbu, literatūru un iedvesmu.

  • Par ko Jūs vēlējāties kļūt, kad bijāt maza?

Inese Zandere: – Skaidri nebiju izdomājusi, man patika pirmkārt, lasīt, dziedāt, staigāt pa mežu, un arī zīmēt, lai gan man tas tik ļoti nepadevās. Un nevarēju izšķirties, kamēr beidzu skolu un izdomāju , ka gribu strādāt trauku veikalā. Bet vidusskolas laikā es braukāju uz Latvijas universitāti, uz Mazo filozofijas fakultāti – tur bija filozofijas lekcijas vidusskolas vecuma jauniešiem. Principā biju domājusi, ka tur arī stāšos,  bet tad pēdējā brīdī, es tā kā saniķojos un sagribēju dzīvi trauku veikalā. Tomēr māte teica, ka tas būtu muļķīgs plāns, ka vajag stāties, kur ir nodomāts, un tā es tur arī iestājos – it kā nemaz negribot… Iemesls tam bija ļoti vienkāršs – man patika dažādas lietas un, ja ir grūti izvēlēties, tad ir tā, ka žurnālistika vai filozofija izrādās tādas jomas , kur tu saskaries ar ļoti daudz ko. Ir, protams, savi profesijas noslēpumi, filozofija ir jāapgūst dziļi, varēju uzzināt daudz ko gan par filozofiju kā tādu, gan par literatūru, gan par mākslu, jo viss tas bija ietverts filozofijas studijās. Tāpēc man nebija garlaicīgi.

  • Kādas grāmatas Jūs bērnībā lasījāt?

Inese Zandere: – Es sāku lasīt nepilnos  4 gados, tādēļ man tam bijis daudz laika. Ātrāk sākt lasīt ir labi, jo tad var vairāk paspēt – vēlāk pieaudzis cilvēks kļūst aizņemts ar citām lietām, samazinās laiks, ko var ziedot lasīšanai, un, tāpēc ir ļoti labi iesākt ātri. Droši vien sāku ar kaut kādām bērnu grāmatiņām, visas es tik precīzi tās vairs neatceros, bet viena no tādām bērnu grāmatām man ļoti palikusi atmiņā, man liekas, ka tā saucas “Palle viens pats pasaulē”, autors bija kāds dāņu rakstnieks. Tas bija stāsts par puiku, kurš – vispār tas, protams, ir sapnis, kuru viņš redz  –  tātad viņš pamostas, un konstatē, ka ir viens pats pasaulē un var darīt pilnīgi visu – no sākuma viņš aiziet uz veikalu, sagrābjas tur visu, bet pēc tam viņam kļūst bēdīgi. Bet īstenībā man patika biezas grāmatas – ļoti, ļoti patika, ka grāmatas ir lielas, un tajos četros piecos gados pieķēros tādām grāmatām, ka cilvēki netic. Ja es par tām es stāstu, domā, ka es vienkārši gribu iztaisīties, kā rakstniece salasījusies, bet tas vienkārši tā ir –  izlasīju ‘’Lāčplēsi’’  piecu gadu vecumā –  visu lielo, nevis kaut kādu adaptēto, atviegloto. Man ļoti patika tā grāmata, tā bija izdota jau padomju laikā, bet labajās pirms kara laika grāmatu iespiešanas tradīcijās – pirmkārt, liela un no tāda audekla, kuru paņem rokās, un ir tāda sajūta, ka gribas taustīt un taustīt, papīrs – tāds biezs, grumbuļains, reljefs, pa visu lapu krāsainas ilustrācijas (mākslinieks Ģirts Vilks), tur bija sumpurņi ar lielām, apaļām acīm kā šķīvjiem, un katrai ilustrācijai pāri zīdpapīrs, saproti, vienkārši paņemot rokā, nevar nolikt nost. Es domāju, ka lielu daļu izlasītā toreiz nemaz nesapratu. Bet sapratu daļu un kā pasaku – sižets jau “ Lāčplēsim” ir kā pasaka. Un vēl – tas, ko sajutu, bija ritms, jo Andrejs Pumpurs rakstīja klasiskā pantmērā, izmantoja romiešu dzejas pantmērus. Likās, ka tas it kā šūpo – izlasi un sajūti kaut ko šūpojošu kā lielos viļņos!  Mammai ar tēti tās lielformāta grāmatas, ko nevarēja ielikt plauktā vertikāli, bija saliktas horizontāli, un tieši blakus “Lāčplēsim” bija Raiņa “ Uguns un nakts”  tumši sarkanos vākos. Atveru to un skatos – ā, te jau visi pazīstami! Izlasīju arī to, un man ļoti patika – uz visiem laikiem kļuvu par Raiņa lugu mīļotāju. Protams, man labāk patika Spīdola nekā Laimdota, jo viņa bija tāda enerģiska meitene, bet es iemācījos no galvas garos Laimdotas monologus, kuros viņa vaimanā par vāciešu ienākšanu. Atceros, ka mamma par mani smējās. Tādi ir mani pirmie iespaidi.

  • Vai Jums patika iet skolā?

Inese Zandere: – Vispār man patika, bet bija viena nelaime, kas skolu man padarīja par mocībām. Abi mani vecāki tajā skolā bija skolotāji, un, tā kā es nebiju tāda klusiņa un uzvedīga, es bieži dabūju… man vienkārši bija daudz nepatikšanu.  Bet vispār patika – draudzības dēļ ar citiem bērniem.

  • Kādi priekšmeti Jums padevās?

Inese Zandere: – Izņemot matemātiku, fiziku un ķīmiju, pārējie man padevās labi. Ķīmijā es “nohalturēju”, tā ir manis pašas vaina – skolotāja nepatika un tāpēc es to ķīmiju lāgā nemācījos. Bet ar matemātiku un fiziku tiku beigās galā. Man bija tāda kā simbioze ar sola biedreni, ar kuru sēdējām kopā vienpadsmit gadus, es viņai cītīgi rakstīju sacerējumus un laboju kļūdas visādos tekstos, bet viņa man palīdzēja rēķināt. Pēc tam, kad nonācu filozofijas fakultātē, tur manos laikos bija jāmācās bez speciālajiem priekšmetiem arī augstākā matemātika, kopu teorija, bioloģijas pamati, nervu darbības fizioloģija un kaut kas vēl līdzīgs. Universitātē esmu nolikusi divus eksāmenus augstākajā matemātikā un, pateicoties tam, ka skolā mums bija ļoti laba skolotāja, pat tāda meitene kā es, kam matemātika nebija stiprā puse, tomēr varēju augstskolā nolikt eksāmenu augstākajā matemātikā.

  • Vai Jums ir brālis vai māsa?

Inese Zandere: – Jā, man ir māsa, bet viņa ir tik lielā mērā vecāka, ka mums tādas kopīgas bērnības nebija – viņai ir vienpadsmit gadu vairāk nekā man, un tajā laikā, kad biju maza, viņa jau mācījās Jelgavā, mūzikas vidusskolā – viņa ir pianiste – un atbrauca tikai it kā ciemos. Mums vajadzēja jau vēlāk sadraudzēties kā lieliem cilvēkiem.

  • Jūs esat nominēta Jāņa Baltvilka balvai par grāmatu “ Kaķis brīvdienās”. Cik ilgā laikā tā tapa?

Inese Zandere: – Tas ir tāds krājums, par kuru var teikt, ka tas ir tapis ilgā laikā, jo tur saliktas kopā dažādos laikos rakstītas pasakas. Sākumā es domāju, ka no katra veida pasakām izaugs atsevišķa grāmata. Piemēram, “Sudraba karotīte”, kur tā vecā kuce aiziet pie jaunās čūskas un pārdod karotīti, jo it kā nav ēdusi, tāpēc ka nav naudas, bet īstenībā zina, ka čūskai tūlīt piedzims meitiņa un uz karotītes ir rakstīts vārds Elza, kas būs viņas vārds, tādēļ karotīte patiesībā būs domāta viņai. Es biju iedomājusies, ka tas būs viens gabaliņš no garāka cikla ar tādiem kā cilvēciskotiem dzīvniekiem.  Man pat bija sarakstīti uzmetumi par to, kādi vēl mazajā pilsētiņā vai ciematā dzīvo dzīvnieki, un kā ar viņiem notiek stāsti, bet kaut kā turpinājums izpalika. Tad liepājnieki bija izdomājuši, ka viņiem katru gadu pilsētas svētkos piedalīsies Lielmutes Fricis un Lielmutes Marta un viņiem – Lielmutes Kaķis. Bet ko tu darīsi ar tādiem tēliem? Liepājas pilsēta man palūdza, lai izdomāju kaut kādus stāstus par tiem Lielmutēm. Tā es izdomāju divus stāstus par Lielmutēm, bet arī tie palika kaut kā paši par sevi, gaisā karājoties. Ir daudz tādu atsevišķu gabaliņu, kas paliek paši par sevi un nekur neiekļaujas. Tad es nolēmu –cik es ilgi viņus turēšu atvilktnē? Var taču salikt visus kopā un būs tāds kā dažādības krājums…  Tā nu iznāk, ka kopumā grāmatā ietvertie stāsti tapuši kādos piecpadsmit gados.

  • Vai Jums patīk Alekseja Naumova ilustrācijas?

Inese Zandere: – Ļoti patīk. Vienīgais – es tur vienā vietā neesmu pārāk līdzīga (smejas). Bet man tiešām ļoti patīk. Tā bija manis pašas izvēle  – es aicināju Alekseju, jo esmu grāmatai ne vien autore, bet izdevēja, un mēs varam izvēlēties, kādus māksliniekus uzaicināt ilustrēt. Man Alekseja gleznas ļoti patīk jau kopš seniem laikiem. Patīk tas ainaviskums un tas, ka daudz detaļu, ko vara apskatīt, jo liekas, ka bērniem patīk, ja ir detaļas, ko apskatīt, kam pievērst uzmanību vairāk. Viņš attaisnoja manas cerības. Te tā arī ir.

  • Kāda ir tagadējā Jūsu mīļākā grāmata?

Inese Zandere: – Tas ir labs jautājums. Tas ļoti mainās. Ik pa brītiņam kāda grāmata iepatīkas tā, ka aizņem domas, un kādu ceļa gabaliņu tu ej ar to cieši kopā. Pēc tam piesitās kāds cits ceļabiedrs, un tu kaut kā novirzies… Bet man ir viena grāmata, kura man patīk visu laiku, un es to bieži pārlasu. Tā ir Knuta Skujenieka Kopoto rakstu, ja nemaldos, 6. sējums, kas veltīts Eiropas valstu folklorai. Knuts kā tulkotājs atdzejo no ļoti dažādām valodām – ne visās tajās valodās viņš brīvi runā vai lasa, bet ir ieguvis pietiekami daudz zināšanu, lai ar vārdnīcu un konsultācijām varētu atdzejot. Viņš izveidojis šo grāmatu kā ceļojumu pa Eiropu – vispirms dodas no Latvijas virzienā uz Lietuvu, kur viņam daudz atdzejotu tautasdziesmu, jo viņš ir dzimis uz Lietuvas robežas, un viņam ir draugi Lietuvā. Tad viņš virzās uz Poliju un tālāk dziļā Eiropā, bet atgriežas jau no Ziemeļu puses – caur Ziemeļvalstīm un Igauniju atnāk atpakaļ Latvijā. Man liekas, ka jebkuram cilvēkam, kas raksta dzeju vai – manā gadījumā, kad rakstīju operas libretu -, tur ir milzīgi daudz materiāla iedvesmai savam darbam, jo dažādo tautu folklora ietver daudz sižetu un tēlu, kas, nonākuši tavā galvā, apaug ar idejām un pārvēršas par dzejas tēliem. Arī tautasdziesmu stilistika un ritmika ir iespaidīga. Tā ir grāmata, ko turu tuvumā un visu laiku pie tās atgriežos. Var teikt, ka tā kaut kādā veidā ir mana mīļākā grāmata.

  • Kur vēl Jūs gūstat iedvesmu?

Inese Zandere: – Jebkur (smejas). Nav tā, ka vajadzētu kādus ārkārtējus notikumus iedvesmai. Cilvēks būvē savu tekstu no visa, kas ar viņu dzīvē notiek. Nav tādu vietu, kur ir vairāk iedvesmas kā citur. Tā var būt vismuļķīgākajās vietās.         Tomēr es te izstāstīšu vienu stāstiņu. Ir tāds krievu padomju laika ebreju tautības rakstnieks Izaks Bābels, kurš dzīvoja Odesā. Viņam ir viens stāsts, kur jaunais rakstnieks aiziet pie vecā rakstnieka pakonsultēties, un vecais rakstnieks sadod viņam pa mizu sakot: “ Kā tu vispār vari rakstīt! Tu tikai saki – putns, koks, puķe – tu nezini nevienu putnu, kā to sauc, ne vienu puķi…” Viņš to saka mazliet ironiski, uzskatot, ka tā ir ebreju mentalitātes īpatnība, ka viņi ne pārāk aizraujas ar dabu. Man ir tieši otrādi. Ja es nevarētu visu laiku būt kontaktā ar dabu, domāju, ka manis uz pusi nebūtu.  Jo es visu laiku visu pamanu. Es nevaru paiet garām, nenosakot kāda puķe tā ir, un jo sevišķi – putni. Pat Ornitoloģijas biedrībā esmu iestājusies. Dabā esošais mani iedvesmo īpaši daudz.

Comments are closed