Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Dzintars Tilaks

ASTOTĀ = PIRMĀ

Intervija ar rakstnieku Dzintaru Tilaku

IMG_9883IMG_9915 (3)IMG_9908

Rakstnieks Dzintars Tilaks sarunā ar Moniku Vainiņu un Ēvaldu Strautiņu. Lindas Ansones foto.

Dzintars Tilaks ir viens Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un mākslā šī gada nominantiem.  Viņš tika nominēts par stāstu ,,Čomiņš’’. Intervijā atklājās, ka viņš parasti raksta tikai pieaugušajiem, tomēr noticis tā, ka nominētā grāmata ir domāta arī jaunākiem lasītājiem.

  • Kur meklējami aizsākumi Jūsu vēlmei rakstīt?

Dzintars Tilaks: – Par to es pirmo reizi aizdomājos jau skolas laikā. Apmēram pirmajā klasē sapratu, ka rakstniecība man liekas interesanta un saistoša. Vienmēr, kad tika uzdots jautājums – ,, Par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?”, pārsvarā klasesbiedri atbildēja – par pilotu, astronautu, policistu, bet man visaizraujošākā no visām likās rakstnieka profesija.  Manuprāt, tas kaut kādā mērā tomēr bija sasaistāms ar vidi, kurā mācījos, apkārt notiekošo, jo vēlāk mācījos pirmajā literatūras specializācijas klasē Latvijā. Programma bija kā eksperiments. Mums ik nedēļu bija jāraksta sacerējumi, kā arī skolotāji mums uzdeva rakstīt negaidītus darbus, kas trenēja mūs radoši domāt un izpausties.

  • Tagad Jūs strādājat Latvija radio. Kā no vēlmes kļūt par rakstnieku Jūs nokļuvāt līdz šajai profesijai?

Dzintars Tilaks: – Es iestājos Jāzepa Vītola konservatorijā, kas tagad ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.  Tur sāku studēt masu režiju. Tika mācītas ļoti dažādas lietas, sākot ar runas mākslu, oratora mākslu un beidzot ar režiju, aktierspēli, fotogrāfēšanu un vēl daudz ko citu –  tādā veidā mūs sagatavojot par vispusīgiem un universāliem cilvēkiem, kuri prot runāt, izteikties, paust savas domas. Pabeidzot konservatoriju es strādāju savā specialitātē, līdz pirmo reizi nejaušības dēļ 1980. gadā nonācu  Latvijas radio. Paralēli mācījos, un 1992. gadā tas kļuva par manu darbu.

  • Kas jums kalpoja par iedvesmu rakstot grāmatu ,,Čomiņš’’?

Dzintars Tilaks: – Šis stāsts radās, iespaidojoties no gadījuma, par kuru es uzzināju, esot ciemos pie sava paziņas. Viņš man pastāstija par kādu notikumu, ko bija izlasījis kādā franču avīzē.

Viens draugs atbrauca pie otra drauga. Abiem nepamanot, sētas kaķis ielīda automašīnas bagāžniekā. Draugs, kaķi neievērodams, bagāžnieku aizvēra un devās mājās. Pēc 500 km garā ceļa, bagāžniekam atveroties, kaķis kā bulta izleca ārā un aizmuka. Šajā stāstā interesanti ir tas, ka ir zināms gan precīzs attālums un iziešanas laiks. Un tad pēc trīs mēnešiem klibodams, saskrambāts, netīrs  kaķis ierodas mājās. Grāmatā es vienkārši aprakstu kaķa ceļu, visu, kas viņam jāpārcieš, satiekoties gan ar citiem dzīvniekiem, gan ar dažādiem cilvēkiem.

  • Kas bija tas ko vēlējāties pavēstīt?

Dzintars Tilaks: – Čomiņš ir mana astotā grāmata, un šī ir pirmā grāmata, kas saistīta ar bērnu literatūru. Ar šīs grāmatiņas palīdzību es vēlējos parādīt lasītājam visas neparastās kaķa īpašības un to, cik svarīgas tomēr ir mājas.

  • Kādas bija jūsu sajūtas kad uzzinājāt, ka esat nominēts baltvilka balvai bērnu literatūrā?

Dzintars Tilaks: – Es biju patīkami pārsteigts, jo es par to vispār nedomāju.

  • Kā jums šķiet – ar ko bērnu grāmatām vajadzētu atšķirties no pieaugušo grāmatām?

Dzintars Tilaks: – Ar to, ka bērnu grāmatām vajadzētu nodrošināt savu audzinošo vēstijumu, kas paliek nepamanāms. Jābūt mērķim. Es pat reizēm brīnos, kā dažas tulkotās bērnu grāmatas mēdz būt tik banālas, ka nav redzama iemesla, kādēļ tās tiek tulkotas un izdotas. Manuprāt, parasti tas ir tādēļ, ka tām nav nekāda seguma un morālās vērtības, vienīgi iespaidīgas ilustrācijas. Es no bērnu grāmatas gaidu pienesumu, lai bērnam pēc tās izlasīšanas būtu iemesls aizdomāties. Protams var jau būt, ka attēli ir tik kvalitatīvi, ka nav nepieciešamības pēc satura, tomēr man liekas, ka vislabāk ir tad, ja ir gan saturs, gan attēli.

  • Ar kādām grūtībām saskaraties, izdomājot grāmatu nosaukumus?

Dzintars Tilaks: – Man tas neprasa īpašu piepūli, tomēr viens ir tas, ko tu pats esi izdomājis un pēc tam nākamais ir tas, ko tev saka izdevējs. Un ,,Čomiņš’’ ir tikai otrā grāmata, kurai nosaukums ir tāds, kādu es biju iecerējis pats.

 

Comments are closed