Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Gundega Muzikante

 

ZILAIS DZEJOLIS

Intervija ar grāmatu mākslinieci Gundegu Muzikanti

IMG_9935 IMG_9921IMG_9943

Māksliniece Gundega Muzikante jautājumu krustugunīs. Lindas Ansones foto.

“Grāmatu ilustrēšana man ir dzīves sapnis, pamatdarbs, sapņu profesija jau kopš bērna kājas. To arī daru. Šajā ziņā esmu ļoti laimīgs cilvēks.  Man patīk, ka ir teksts, kas dod pamatimpulsu – teksts, ko var izlasīt, sajust, un no tā, vai tas ir stāstījums, dzeja, vai informatīvs raksts, var radīt ilustŗāciju, kas ar tekstu saistīta, ” stāsta grāmatu māksliniece Gundega Muzikante, kuras darbi latviešu bērnu auditorijā ir labi pazīstami – līdzās citām balvām grāmatu mākslā ir arī 2014. gada Jāņa Baltvilka balva, un arī šogad viņa tai bija nominēta par divām grāmatām – Jura Zvirgzdiņa “Eņģelīša ceļojums” un Pētera Brūvera “Grāmata Gundegai” (Zvaigzne ABC). Mazāk zināms par pašu autori, tādēļ sākām ar pavisam vienkāršu ierosinājumu atklāt svarīgāko pašas mākslinieces dzīvē un darbā.

  • Pastāstiet par sevi!

Gundega Muzikante: – Es piedzimu Rīgā un mācījos Rīgas 50. vidusskolā, bet pēc 8. klases – Rīgas Lietišķās mākslas skolā, kur pabeidzu Keramikas nodaļu – esmu saistīta arī ar keramiku, mālu un porcelānu -, bet akadēmijā  iestājos Grafikas nodaļā un vēlāk jau tieši ar specializāciju grāmatu grafikā. Tūlīt pēc Mākslas akadēmijas beigšanas sāku ilustrēt grāmatas. Savā ziņā ar ilustrēšanu saistīts moments bija mana darbošanās žurnālā “Dārza pasaule”, kur es zīmēju ļoti daudz puķu un dārza iekārtojuma dizaina. Tas man ļāva iepazīt arī žurnālu pusi un to, kā top materiāli žurnālam, kā tie tiek pasniegti – biju žurnāla mākslinieciskā redaktore. Žurnāla mākslinieciskais veidols bija atkarīgs no manis. Ar kādreizējo žurnāla redaktori vēl pēc tam kopā strādāju, iekārtojot izstādes Botāniskajā dārzā. Tagad pamatā ilustrēju grāmatas. Man ir trīs bērni – nu jau lieli, jaunākais šogad beidza Franču liceju.

 

  • Kā jums rodas iedvesma grāmatu ilustrācijām?

Gundega Muzikante: – Iedvesma ir vārds, ko parasti lieto, un tad liekas, ka pār māksliniekiem un rakstniekiem pēkšņi nāk kaut kas īpašs. Bet gluži tā tas nenotiek. Idejas galvā var rasties nepārtraukti, jo katra lieta var kalpot par iedvesmu. Manuprāt, ir neracionāli un neproduktīvi gaidīt kaut kādu iedvesmas brīdi. Tas noteikti nav veids, kā var kaut ko dzīvē izdarīt. Iedvesmai ir jābūt tādai ikdienas sajūtai, ka viss ko redzam, dzirdam, atstāj mūsos kaut kādu iespaidu un ka mēs no tā varam kaut ko uztaisīt. Piemēram, varu paskatīties uz vadu mudžekli, uz tā elementiem un saredzēt tajā mākslas kompozīciju, un tā ir mana iedvesma. Piemēram, paskatos uz cilvēkiem un redzu, kā viņus apspīd gaisma, kā viņiem skaisti krīt mati vai kādā krāsā viņi ir ģērbti, un tad domāju, ka varētu tādu tēlu uzzīmēt grāmatā. Tāda arī ir tā iedvesma. Tā man ir vizuālajā pasaulē, bet es nezinu, kā ir ar mūziku vai vārdiem, domāju, ka līdzīgi. Ir kaut kāds impulss – šis impulss var būt jebkāda veida -, un tad tas pārtop mākslas valodā vai kaut kādā citā radošā izpausmē. Iedvesma nav kā Pegazs, kas lido, spārnus plivinādams un nomet kaut ko gatavu. Citreiz var saskatīt kaut ko spīgulī vai, debesīs skatoties, vai pētot kādu dabas ainavu, nekas jau cits mums apkārt arī nav kā tikai daba un cilvēka radītais. Skatoties uz nelielu dabas fragmentu – pumpuru, saknīti vai čiekuru – var redzēt ļoti daudz. Tur arī ir iedvesma radīt nākamo.

  • Ar kādām krāsām Jūs zīmējat?

Gundega Muzikante: – Esmu izmēģinājusi dažādas krāsas, jo man patīk izmēģināt un vispār – tehniskās lietās patīk plaša daudzveidība. Ir zīmējumi, ko labi var uzzīmēt ar zīmulīšiem uz krāsainiem, tonētiem vai baltiem papīriem. Ļoti daudz lietoju akvareli, ūdenskrāsas, jo man patīk, kā tās izplūst – papīru saslapina, palaiž krāsu, un tā pati aizplūst. To nevar panākt ar nevienu citu tehniku. Man patīk arī akrila krāsas, jo tās ir spēcīgas, biezas un ar tām panāk tik dziļus, krāsainus toņus, ko ar akvareli nevar izdarīt. Patīk arī kolāžas – izgriezt, pielīmēt, kādus papīrīšus vai vecas avīzītes, vai žagariņus un tad tas izveidojas kā kolāža. Tehnikas var būt dažādas, un, ja runājam tieši par grāmatu ilustrāciju, man ir prieks, ka pēdējā laikā šī nozare paplašinās un attīstās. Ilustrācijas var taisīt no jebkā – var izšūt audumā, var izveidot no plastilīna un, ja galīgi nekā nav, var uzzīmēt ar pirkstu jūrmalas smiltīs un nobildēt. Svarīgāka par visām tehnikām ir ideja, asprātība, atbilstība tekstam – tās ir lietas, kas uzrunā, jo es nezinu, vai jūs, skatoties grāmatu, domājat, kā tas attēls ir izveidots. Pirmā doma ir, vai attēls mani uzrunā, un pēc tam varbūt analizē, ar ko tad mākslinieks to ir izkrāsojis – varbūt pat ar lūpu krāsu uz spoguļa!

  • Un kas atklājas, kad mākslinieks ierauga savu darbu nodrukātu grāmatā?

Gundega Muzikante: – Mākslinieks dabū traumu (smejas)… Jā, tas ir ļoti svarīgs moments. Gadās, ka tiešām ir trauma. Šobrīd tehnoloģijas atļauj procesu pēc iespējas kontrolēt, bet ne vienmēr mākslinieks var stāvēt klāt tipogrāfijā un ne vienmēr var līdz galam izkontrolēt, ka viss, kas tiek salikts ekrānā, tā arī realizējas, jo katrs papīrs prasa atsevišķu sagatavošanu un arī, drukājot tipogrāfijas mašīnās, kurām papīrs iet cauri krāsu ruļļiem – četriem krāsu ruļļiem, kuros vispirms uzdrukā zaļu krāsu, tad sarkanu, pēc tam zilu un beigās melnu krāsu, tā veidojas krāsains attēls -, šajā procesā bieži gadās kļūmes, un oriģināls izskatās pa visam savādāks. Pirmkārt, oriģināli ir daudz lielāki, otrkārt, uz cita papīra, tāpēc arī ir tā, ka, ja bilde ir zīmēta uz akvareļu papīra un viņu nodrukā uz tāda spīdīga, glancēta kā žurnālu papīra, tas izskatās nedabiski un nepatīk. Tas, kā dabūt oriģinālu grāmatā, lai tas izskatītos labi, lai mākslinieks, to ieraugot, nenosirmotu, ir smalks jautājums.

  • Vai tādēļ nekad nav bijusi doma pamest šo nozari?

Gundega Muzikante: – Trīs dienas gribas nomirt. Man tā bija nupat decembrī, ieraugot grāmatu “Eņgelīša ceļojums” – vāks par pelēku, iekšas drausmīgi spilgtas, salietas ar krāsu. Stāsts ir par eņģelīti, un man viss bija iecerēts tāds maigs, taustāms, patīkams! Tika sajaukts papīrs – gadās visiem kļūdīties – tika nodrukāts uz spīdīga papīra, krāsas bija sagatavotas matētam papīram, visam bija jābūt maigam un pūkainam. Kad ieraudzīju grāmatu veikalā, aiztaisīju to, izgāju no veikala un domāju – viss. Briesmīgi! Parasti jau cilvēki, kas nav bijuši visā procesā iekšā, to visu nezina, domā – ai, cik smuki, koši, krāsaini! Jo viņi redz sižetu un bildi, nevis to, kādai būtu jābūt krāsiņai. Bet man ir tāda sāpe, ka neveru šīs grāmatas vaļā vairākus gadus – tikai tad, kad aizmirsies oriģināls, jo atšķirība ir milzīga.

  • Vai esat kādu no grāmatām ilustrējusi vairākās tehnikās?

Gundega Muzikante: – Jā, “Grāmatā Gundegai”, piemēram, ir dažādas tehnikas – akvarelis, zīmulītis, akrils, arī kolāža…

  • Viss ir izdevies?

Gundega Muzikante: – Jā, šeit es stāvēju klāt visam no sākuma līdz beigām. Aizgāju uz papīra bāzi, kas tirgo papīru, un izraudzījos, ka grāmatai gribu nespīdīgu papīru, vāka iekšpusei – citu, krāsainu papīru, un vispār papīru, kas patīkams taustei. Ja tā ir dzejas grāmata, ir labi, ja papīrs nespīd, un mēs neredzam savu atspulgu. Bet katrai vajadzībai ir savs papīrs. Mīkstu papīru ir patīkami šķirstīt un mazajai, intīmajai formai, kas ir dzejolīši, tas ir piemērotāks. Papīrs tiek ražots rūpnieciski, bet esmu izmantojusi arī ar roku darinātu papīru, kam ir īpaša negluda maliņa. To parasti neievēro, bet patīkami, ja to pajautā. Kāpēc es izmantoju šīs dažādās tehnikas – tam man ir savs pamatojums, jo tikpat dažāds ir arī teksts – oriģināldzejoļi, kaut kas tulkots, tad viena tāda kā pasaciņa, tad atkal atdzejojumi, tad mīklas… Viss krājums sastāv no dažādām literāri atšķirīgām vienībām. Tādēļ domāju, ka vizuālais noformējums varētu sekot tam, kā ir veidots grāmatas teksts.

  • Vai, izlasot dzejoli, Jūs iedomājaties krāsu?

Gundega Muzikante: – Tas ir ļoti labs jautājums. Ir dzejoļi, kurus izlasi, un viņi rada sajūtu, varbūt pat saistāmu ar noteiktu krāsu. Nav tā, ka dzejolī būtu kāda krāsa, bet, man liekas, ka visiem ir tāda kā iekšējā redze, kad attēls ir smadzenēs – kad es pasaku “zils” vai “lapu koks”, un jūs to “redzat”. Tā ir man arī, ka, lasot dzeju, piepeši redzu krāsu. Bet citreiz neko īsti nevar saprast, tas neatveras. Nezinu, vai tas atkarīgs no konkrētā dzejoļa vai no kaut kā cita… Katrs ar savu iekšējo redzi redz kaut ko, ko autors nav pateicis, jo nav jau vērts zīmēt to, kas ir pateikts dzejolī. Tad tā būtu ābece. Jo ieguvums ir tad, kad ilustrācija un dzejolis kopā veido to, ko lasītājs uztver.

  • Kāda ir Jūsu mīļākā pašas ilustrētā grāmata?

Gundega Muzikante: – Vismīļākā ir tā, kuru tajā brīdī zīmēju. Process ir tik aizraujošs… Es sēžu mājās. Uz galda man ir visādas krāsiņas, pindzelītes un zīmulīši, papīrs priekšā. Es ļoti mīlu tieši to darbu tajā brīdī. Man patīk, ka mani netraucē, un varu tam ļauties. Bet ir tādas grāmatas, kuras man liekas izdevušās, kur esmu ielikusi kādu īpašu ideju un kuras man pašai ir bijušas interesantas. Bija man tāda diezgan plāna grāmatiņa “Kad kaķīti sauca par pelīti”, tad “Pūķa ceļojums”- grāmatas, ko pāršķirstu ar prieku. Vispār man liekas, ka tā grāmata, kas man tā ļoti, ļoti patiks, man vēl ir priekšā. Vislabākā ir priekšā, uz to ir jātiecas. Tā ir visās lietās, ko mīli, jo tad liekas, ka vari labāk, ka jātiecas, jāpilnveidojas, jāatrod kaut kas jauns. Katrreiz sākot jaunu grāmatu, liekas: “Jā, tagad es kaut ko tādu izdarīšu!” Nepatīk darīt kaut ko tādēļ vien, ka jādara. Un nav nekur teikts, ka tas patiks visiem, galvenais, lai ir, uz ko tiekties.

  • Par ko gribējāt kļūt bērnībā?

Gundega Muzikante: – Skatoties grāmatiņas, gribēju būt māksliniece. Mēdzu pat sašūt kaut kādas grāmatiņas, kur iekšā zīmēju un rakstīju.  Bet tad vienu brīdi gribēju arī būt aktrise, laikam jau, tādēļ ka visas meitenes grib būt aktrises. Vairāk variantu man nebija.

 

Comments are closed