Bērnu rakstnieki un grāmatu mākslinieki intervijās ar saviem lasītājiem: Leons Briedis

HAOSA ORGANIZĒTĀJS

Intervija ar dzejnieku Leonu Briedi

IMG_9815 (2)

Leons Briedis sarunā ar bērniem. Lindas Ansones foto.

Dzejnieks Leons Briedis par bērnu literatūru interesējies visā savas ilgās dzejnieka karjeras garumā, pie tam ne tikai kā dzejnieks – gan kā pētnieks, gan kā publicists, gan kā literatūrai un filozofijai veltītu izdevumu redaktors un izdevējs. Sarunas sākumā viņš labprāt par to pastāstīja, nolasot arī dažus fragmentus no saviem darbiem.

  • No cik valodām varat atdzejot?

Leons Briedis: – Kādreiz jokoju, ka zinu piecas valodas un visas “pa latviskam”. Būtībā cilvēks visu mūžu mācās vienu vienīgu valodu – pats savu dzimto valodu. Tas ir nemitīgs process, nekad nevar teikt, ka tu zini savu dzimto valodu pietiekoši. Valoda ir kā dzīvs organisms – dzīvs cilvēks. Dzīvojot iepazīsti arī valodu  kā dzīvu būtni – aizvien vairāk un vairāk. No bērnības man līdzi nāca poļu un krievu valodas, pēc tam iemācījos angļu valodu. Tad es nokļuvu Moldovā, Kišiņevā, kur iemācījos rumāņu valodu. Bez tam Kišiņevā es studēju spāņu valodu un literatūru, sāku apgūt arī portugāļu, franču, itāļu, vēlāk arī katalāņu un citas mazāk pazīstamas valodas. Universitātē apguvu latīņu valodu, un tā ir pamatā visām romāņu valodām. Tās tad arī ir valodas, kurās brīvi lasu, varu šo to pateikt. Bet nebrīnieties – ja tu zini kādu ģermāņu valodu, piemēram, vācu, tad zini arī varbūt piecdesmit sešdesmit procentu no citām ģermāņu valodām kā dāņu vai norvēģu, un ja tu zini latīņu valodu, tad ir viegli pāriet uz spāņu valodu, un zinot to, tev ir tie piecdesmit – sešdesmit procenti no portugāļu un franču, provansiešu jeb okcitāņu, sardu, lombardiešu, friulu valodām utt. Eiropā ir ļoti daudz skaistu valodu, par kurām mēs varbūt pat nezinām, kas pieder pie romāņu valodu grupas. Visas šīs valodas tad es – vairāk vai mazāk ar vārdnīcas palīdzību zinu,  citas – labāk, citas – sliktāk. Reāli atdzejoju no kādām septiņām vai astoņām valodām.

  • Kā Jūs rakstāt dzejoļus – vai ilgi pārdomājat?

Leons Briedis: – Nē, zibenīgi. Esmu spontāns cilvēks, man ļoti patīk improvizēt. Tāds ir mans raksturs – esmu ātras dabas, straujš cilvēks. Vienmēr esmu kustībā. Tas gan nenozīmē, ka no viena līdz otram dzejolim dažreiz nav jānodzīvo ļoti daudz laika. Dienu, nedēļu, pat gadu – paiet ilgs laiks, kamēr sakrājas viss, kas dzejolī ietverts. Tomēr arī pēc tam, kad uzrakstīts, dzejolis uzreiz netiek nodots drukāšanai. Tas noguļas. Tam jānostāvas. Pēc tam arī cītīgi strādāju. Ļoti bieži kaut ko mainu un laboju. Bieži dzejoļiem atstāju apmēram piekto daļu no sākotnējā teksta. Atkritumu kastē paliek daudz – ne velti viens dzejnieks teica, ka īstam rakstniekam pie rakstāmgalda jābūt plītij, kur šaut iekšā to savu uzrakstīto. Bet vispār rakstu ārēji it kā ļoti viegli. Ne vienam nav jājūt darba duna un sviedru smaka. Arī tad, ja uzstājies ar priekšlasījumu, jārunā no galvas, bez papīra, lai cilvēkiem rastos sajūta, ka dzeja plūst viegli, tev nostājoties tribīnē, kaut arī aiz tā visa ir gadus, mēnešus ilgs darbs. Un tik un tā, kad satiecies aci pret aci ar klausītājiem, vienmēr viss ir jāmaina. Kaut kādā ziņā, dzejnieks ir kā aktieris, viņam jāprot pasniegt[savu sakāmo, it kā tas taptu tepat visu acu priekšā]. Man liekas, ka viens no rakstniekiem, kas visprecīzāk formulējuši dzejas būtību, ir franču prozaiķis  Gistavs Flobērs, kurš ir visprecīzāk pateicis, ka dzeja tas ir haoss, bet labi organizēts haoss. Lūk, jautājums – kā to organizēt?

  • Vai Jums patika grāmatas “Saputrotā putra” mākslinieces Annas Vaivares ilustrācijas?

Leons Briedis: – Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo neesmu pieradis apspriest savu līdzautoru devumu. Tad man būtu jāuzdod jautājums sev, vai man pašam patīk šī grāmata. Jo mēs kopā pie tās strādājām, tas ir mūsu pašu izlolots bērniņš – bildīte un vārdiņš. Tas nozīmē arī apspriest pašam sevi. Protams, ka patīk. Tas nenozīmē, ka es – vai varbūt arī viņa – tikai tā redz to pasauli, par kuru es savā grāmatā rakstu. Var būt arī pavisam citas versijas. Esmu sastrādājies ar daudzām māksliniecēm, atceros piemēram, ka Vija Maldupe radīja tiešām brīnišķīgas ilustrācijas , arī Anita Paegle, Anita Kreituse – varu nosaukt ļoti daudz vārdu. Tie ir arī pavisam dažādi stili, dažādas pieejas. Tas liecina par to, cik dažādi var paskatīties uz manas dzejas pasauli. Mūsu kopā ar Annu radītais pasaules skatījums šajā grāmatā ir viens iespējamais, tam blakus var pastāvēt citi. Ja es strādātu ar citu mākslinieku, skatījums būtu pavisam citāds. Šobrīd es strādāju kopā ar mākslinieku Alekseju Naumovu. Iznākums būs pavisam citāds. Man ir prieks caur šiem zīmējumiem atrast kaut ko jaunu sevī. Bet visādā ziņā – tas ir mūsu kopdarbs, es neko daudz nevaru teikt. Jūsu varā ir teikt, vai Jums tas patīk, vai nē. Lasītājam pieder gala vārds. Es tikai nopūtīšos un pieņemšu. Jo, kā vēstī latīņu teiciens, kas reiz bija žurnāla “Grāmata” moto: Habent sua fata libelli.. – katrai grāmatai savs liktenis -, bet seko turpinājums  …pro capto lectoris. “Katrai grāmatai ir savs liktenis”, tieši tulkojot, “lasītāja rokās saņemtai”.  Kad lasītājs saņem grāmatu rokās, viņš piešķir tai tās īsto, patieso likteni. Jūs esat tie, kas piešķirsiet mūsu grāmatai likteni, un kāds tas būs – ar to arī būsim mierā un par to būsim pateicīgi.

  • Vai rakstniekam bērni vispatiesāk pauž savu vērtējumu?

Leons Briedis: – Domāju, ka jā, viņi gan ne vienmēr prot to izteikt, bet tomēr pasaka pietiekoši skaidri un izteiksmīgi. Man reiz gadījās uzstāties kādas skolas pirmajā vai otrajā klasē. Bija viens ļoti hiperaktīvs puisītis, kas, kad tikai ko saka, uzreiz pirmais lec augšā – visu zina, visu ir lasījis. Kad es kaut ko prasīju, viņš teica, ka esmu vislabākais dzejnieks pasaulē – kas man, protams, bija ļoti patīkami… Arī tad, kad es viņam prasīju, ko viņš domā par citiem dzejniekiem, viņš teica, ka arī tie viņam patīk, bet tomēr: “Tu esi vislabākais!” Man bija patīkami to dzirdēt, bet pēc tam iedomājos, ka tāds bērns mājās un skolā ir tīrā nelaime, jo visa pamatā ir hiperaktivitāte. Pats tagad arī esmu kļuvis hiperaktīvs, bet bērnībā, biju ļoti kautrīgs. Vēl sieva atceras, ka divu gadu laikā, ko staigāju viņai pakaļ, jāvārds pie altāra bijis pirmais, ko viņa no manis dzirdējusi (smejas). Vispār jau visus var apmānīt. Arī pieaugušos. Bet bērnu tomēr piemānīt grūti. Bērna izjūtu nevar pievilt un nedrīkst to darīt. Bērns tāpat kā dažs labs no mums, mani ieskaitot, spontāni raksta, neviltoti pasaka un ar to ir vistuvāk patiesībai. To cilvēce zināja jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu – kaut kur savās esejās esmu par to arī rakstījis -, jo seno ēģiptiešu priesteri speciāli ļāva bērniem spēlēties pie tempļiem, un pēc bērnu kņadas, viņu smiekliem, rotaļām savā nodabā pareģoja nākotni.  Nezinu, kādu metodi viņi lietoja, bet tā apgalvo eģiptologi – bērnam šajā senajā kultūrā esot piedēvēta spēja pareģot, pravietot, noteikt nākotni, tikai viņš to dara savā, emocionālā veidā izpaužoties darbībā.

  • Kā Jūs sākāt nodarboties ar literatūru?

Leons Briedis: – Nejauši, kā vienmēr. Tēvs gribēja, lai es kļūtu par matemātiķi vai fiziķi. Tādēļ bērnībā nopietni ar to nodarbojos. Savu izvēli izdarīju vēlāk, ap septiņpadsmit astoņpadsmit gadiem, jo paralēli tam ļoti patika lasīt, tad sāku rakstīt. Ļoti neviļus mani vārda maģija ievilka sevī. Kaut gan pēc visas tās skološanas man laikam vajadzēja kļūt par fiziķi, arī mani brāļi ir eksakto zinātņu pārstāvji – viens ir radioastronoms, otrs – ķīmiķis , bet es kļuvu par filologu. Tajā pašā laikā interesējos par visu. Grūti pateikt, par ko neinteresējos. Arī par sportu, par mūziku. Bija jau dažādi ansambļi… Kad audzināju savus bērnus, sievas ietekmē sapratu, kāda nozīme šajā ziņā ir socializācijai. Es biju lauku bērns, uzaugu viensētā… Bet tagad man gribētos atgriezties mājās, un piesēsties pie klavierēm vai uzspēlēt vijoli, tomēr tas man nav dots. Tomēr uzskatu, ka svarīgi ir būt vispusīgam. Kā Alberts Einšteins vai Makss Planks, kas pēc ļoti nopietnajiem darbiem zinātnē varēja pievērsies muzicēšanai. Un Alberts Einšteins rakstīja arī dzeju – pat ne sliktu dzeju – reiz biju atdzejojis “Kentaurā” vienu viņa dzejoli un gribētu atdzejot vēl.

  • Kā rodas nosaukumi – gan krājumiem, gan atsevišķiem dzejoļiem?

Leons Briedis: – Kā nu kuru reizi. Artūrs Irbe, ko reiz labi pazinu, man kādā sarunā teica: “Zini, labs vārtsargs – tā jau ir puse no komandas!” Tāpat ir ar nosaukumu. Labs nosaukums jeb kā Raimonds Pauls teiktu, lipīgs nosaukums dziesmu tekstiem, ir tāds, kas piesaista, bet nav tīšs izdomājums. Saputrotā putra – nevarētu teikt, ka tas būtu manis paša izdomājums. Izdomājām to kopā ar Inesi Zanderi, jo kaut ko par to runājām, un viņa piepeši teica: “Bet kāpēc tad vienkārši to putru nesaputrot!” Nosaukumi top dažādi. Dažs labs grāmatu nosauc vienkārši – “Dzejoļi”, “Pasakas”. Kā redzat, mūsu klasiķi īpaši par to galvas nelauzīja. Ne vienmēr izdodas atrast pareizo vārdu.

Comments are closed